Sniegi sniga Āriņos, balti jāja karavīri,

Tālu bija, nepazinu, vai nav mani bāleliņi.

Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas melnajos debešos,

Saka Dieva eņģelīši: „Nebūs miera šai zemē.



Saule gaisu sajaukuse aizasprieda ozolā,

Kungi karu sacēluši, sauca manus bāleliņ's,

Pār kalniņu vējiņš pūta, putas grieza ezerā,

Bālenīt's karā jāja, no akmeņa sirdi ņēma.



Kur, māmiņ, tu sēdēji, karavīru lolodama?

Daugaviņas maliņā, dziļasaru pelcītī.

Kad, dēliņ, tu atnāksi no kariņa atpakaļ?

Tad, māmiņa, es atnākšu, kad zaļos sētas mieti, 

Kad zaļos sētas mieti, kad sapuva akmentiņi,

Tad, māmiņa, es atnākšu no kariņa atpakaļ.



Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam?

Kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ'?

Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam?

Kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ'?