Man māmiņa reiz stāstīja, kad krita pirmais sniegs,

Ka Salatēvs ir tikai viens un strīds tur esot lieks,

Tas pakojot mums dāvanas tur tālu ziemeļos,

Lai Ziemassvētku vakarā pie visiem ciemotos.



Bet neticu, ka Salatēvs ir viens un tikai viens,

Es vienkārši tam neticu, es vienkārši tam neticu,

Nu neticu un viss.



Kad Ziemassvētku vakarā pa logu lūkojos,

Tad liels gan bij' mans pārsteigums, kad ieraudzīju tos.

Tur vīri baltām bārdām, sārtos kamzoļos

Apkārt staigā skaitāmi daudzos desmitos.



Bet neticu, ka Salatēvs ir viens un tikai viens,

Es vienkārši tam neticu, es vienkārši tam neticu,

Nu neticu un viss.



Varbūt man tikai izlikās, ka redzu skaidri vien

To salaveču armiju, kas man aiz loga brien,

Var būt, ka manas actiņas jau nākamos Ziemssvētkos

Būs ierāmētas jaunos briļļu ietvaros.